Maili Valgepea drosmīgi stāsta par savu dēlu Eki, kura pēdējie dzīves gadi pagāja nebeidzamā cīņā starp cerību un smagām garīgās veselības krīzēm. Viņa atklāti runā par bailēm, bezspēcību un mēģinājumiem palīdzēt neapgrūtinot. "Es negribēju turēties pie viņa spārniem," saka Maili. Pēc dēla traģiskās nāves, pirms pusotra gada izdarot pašnāvību, viņa turpina meklēt spēku dzīvot tālāk, saglabājot sāpīgo, bet silto saikni ar atmiņām par dēlu. "Es zinu, ka mēs darījām visu, ko varējām. Kad to saproti, pienāk brīdis, kad vienkārši jāatlaiž," atzīst Maili Valgepea.