Aleksandra Lukašenko parādīšanās okeāna viņā krastā, protams, būtu notikums. Pēc viņa centieniem iesaistīties jelkādās ar Ukrainas miera procesu saistītās darbībās un izvērst saiknes ar arābu un Āfrikas valstu vadītajiem varēja gandrīz fiziski sajust sankciju malā nobīdītā Minskas sirmgalvja alkas kaut uz brīdi atgriezties starptautiskās arēnas starmešu gaismā. Karsti gaidīts tādēļ bija uzaicinājums piedalīties Donalda Trampa Miera padomes pirmajā sanāksmē Vašingtonā, ko Lukašenko saņēma. Bija, ko brīnīties, kad Baltkrievijas galva nekur neaizbrauca. Savukārt viņa valsts delegācijai ASV nepiešķīra vīzas, un Lukašenko atvēlētajā krēslā nevarēja pasēdēt pat čemodānus sakravājušais ārlietu ministrs Maksims Rižankovs. Vai tas varētu būt "signāls, ka Tramps ir neapmierināts", nevis vienkārši birokrātiska kavēšanās?