Kolektīvā sapņa māņi. Sofijas Kopolas filmai «Jaunavu pašnāvības» – 25

2000. gadā, mirkli pēc kolektīvās apziņas, ka pasaulei milēniuma laikā nepienāca gaišreģu noteiktais gals, bet internets visā pasaulē turpināja darboties, jaunā režisore Sofija Kopola kino ekrāniem nodod debijas filmu "Jaunavu pašnāvības". Viņas pirmais pilnmetrāžas veikums, kam palīdzēja tapt producents, režisors un viņas tēvs Frānciss Fords Kopola, iezīmē tam laikam netipisku pieaugšanas drāmu, kuru centrā ir jaunas sievietes traģiskā, melanholiskā un nenoteiktā jūtu pasaule, joprojām savažota apkārtējās sabiedrības valgos. Tā ir filma, kas ilgi un pacietīgi uzņemta ar analogo 35 mm kinolenti, piedaloties prominentiem operatoriem, kostīmu māksliniekiem un atzītiem mūziķiem. Tolaik ASV šo filmu uzņēma vāji, un tikai pēc nepilniem 20 gadiem tā oficiāli tiek iekļauta kulta statusā, prestižā "Criterion collection" izlasē un joprojām ir skatīta daudzās jauno meiteņu paaudzēs arī šodien.