Šī saruna norisinājās kādā centra tējnīcā. Tas bija mierīgs, lēns laiks, kurā, paralēli mēģinājumiem ar jēdzieniem raksturot fotogrāfijas dabu, mēs varējām apbrīnot pie citiem galdiņiem sēdošos jaunos cilvēkus un faktu, ka šī intervija notiek tieši tur un tieši tā. Es esmu ilgstoši mēģinājusi sev un citiem formulēt, kāpēc intervijām – arī tām, kuras vēlāk tāpat pieraksta tekstā – ir, cik iespējams, jānotiek klātienē, un nu man viss salikās pa plauktiņiem. Saruna – tāpat kā fotoportrets – ir tikai rezultāts, īss mirklis, pirms un pēc kura ir vesels satikšanās stāsts. Intas Rukas pieejā patiesībā nav nekādas maģijas. Viņai vienkārši pa īstam patīk cilvēki, kurus viņa satiek.