Māja krūmos un septiņi vilki pagalmā. Monta pēc 17 gadiem Rīgā pārcēlās uz simtgadīgu lauku viensētu

Māja krūmos un septiņi vilki pagalmā. Monta pēc 17 gadiem Rīgā pārcēlās uz simtgadīgu lauku viensētu

36 gadus vecā Monta Vecozola pabeigusi Kultūras akadēmiju, šobrīd dien Zemessardzē un strādā labdarības biedrībā "Tavi draugi". Pēc Montas iniciatīvas kara Ukrainā sākumā Latvijas austrumu pierobežā tika izveidoti bēgļu atbalsta punkti. Pēc 17 gadu dzīves galvaspilsētā Monta meklēja brīvību un atrada to lauku viensētā. Bet šī atrastā brīvība bija sākotnēji jāatkaro no krūmiem un arī vilkiem, kas uzmanīja viņa māju.

"Mani situši gandrīz visu manu mūžu." Runā Daugavpils naida noziegumā cietušais Līvajs

"Mani situši gandrīz visu manu mūžu." Runā Daugavpils naida noziegumā cietušais Līvajs

Kad devos uz Daugavpili satikt Līvaju Amareinu, domāju, ka runāsim par uzbrukumu, ko viņš piedzīvoja 4. maija vakarā un par kuru uzzināja visa Latvija. Runājām arī par to, taču saruna izvērtās daudz skaudrāka un dziļāka. Līvajs man uzticēja savas ģimenes stāstu par vardarbību paaudzēs un atklāja savu ceļu uz īsto identitāti. Izstāstīja, kā apprecēja savas dzīves mīlestību – savu vīru Erenu. Līvajs ļāva ieskatīties savā dzīvē, kura beidzot ir laimīga, bet nav viegla.

Māra Zemdega: "Manuprāt, mežs ir skaistākais, kas mums ir"

Māra Zemdega: "Manuprāt, mežs ir skaistākais, kas mums ir"

Stāsts par Māru Zemdegu nav atdalāms no dabas, jo viņā ir priedes sīkstums, bērza maigums un prieks, kas vienmēr ielīst sirdī, kad skaties uz apsnigušām eglēm. Ne tikai meža velšu gatavošana, bet arī aizraušanās ar koku kolekcijas veidošanu, retu augu stādīšana un audzēšana ir daļa no Māras ikdienas. Viņas dzīves piepildījums ir darbs un daba. Sarunu ar viņu lasi žurnāla "Patiesā Dzīve" jaunākajā numurā.

Pašam sevi veidot par cilvēku, kas vēlies būt. Dailes teātra izrāde «Kur pazuda valsts»

Pašam sevi veidot par cilvēku, kas vēlies būt. Dailes teātra izrāde «Kur pazuda valsts»

"Valsts ir paredzēta, lai mēs varētu sevi izkalt par tiem cilvēkiem, kas gribam būt. Skaidrs, ka Ulmaņa valsts vismaz pēdējos piecus gadus tāda nebija, tā slīka pašapmierinātībā. Savukārt tas, kas mums tagad ir: mēs dzīvojam brīvā sabiedrībā, mēs varam lamāt politiķus un veidot sevi par tiem cilvēkiem, kas gribam būt. Mēs varam būt tikai tie cilvēki, kas kaut ko izdarīs paši," spriež Dailes teātra izrādes "Kur pazuda valsts" dramaturgs Matīss Gricmanis.